Rituma Ivanova personālizstāde Sapņotāji. Rīgas galerija, līdz 3.maijam
Ivanovs pieder tiem gleznotājiem, kas izpelnās gan atzinību par spilgti individuālu, izkoptu rokrakstu, gan klusākus vai skaļākus spriedumus par mākslas pārvēršanu amatnieciskā biznesa projektā. Laikam jāatceras vecais teiciens, ka trūkumi ir labo īpašību turpinājums.
Gan popkultūras dīvu, gan anonīmu meiteņu, arī erotisko žurnālu tēlu filtrējums caur vertikālo svītriņu rastru tika eksponēts jau virknē agrāko izstāžu (Apskatāms!, 2005; Optiskā difūzija, 2004; Erotiskā filma, 2002). No fotoreālisma, popārta un opārta "izejmateriāliem" Ivanovs izveidojis tādu kā pastarpinošā ekrāna tehnoloģiju - no attāluma tēli ir uzskatāmi tverami un šķietami objektīvi reāli, bet tuvplānā tie izirst neskaitāmu smalku triepieniņu struktūrā, svārstoties starp gleznu kā "logu" uz realitāti un mākslīgi radītu paša autora iztēles un darinājuma "audumu". Šīs pretrunas apzināta apspēle arī uztverama kā svarīgākais un rosinošākais Ivanova glezniecības magnēts. Pārējais lielākoties ietilpst tematisku variāciju nozarē.
Šoreiz autors savas grandiozo izmēru gleznas veido uz kino kadru substrāta, rādot portretus un figūru tuvplānus īsi pirms vai pēc pamošanās, vai arī tādā kā nomoda sapņu stāvoklī. Tēlos var atpazīt dažādas slavenības, piemēram, Bjorku (Čukstus, 2007-2008) vai Džoniju Depu (Absints un dūmi, 2007-2008). Kadru un aktieru identificēšana būtu interesants sportiņš kino vēstures ekspertiem. Redzamo neņemos precīzāk atšifrēt, atliek tikai varbūtēji minēt arī Brižitu Bardo, Katrīnu Hepbernu, Ingridu Bergmani un droši vien vēl citus Holivudas pagātnes spīdekļus. Skatītājs tiek provocēts parakņāties reiz redzētu vai tikai aprakstītu filmu nospiedumos savā atmiņā un vienlaikus piepūlēt redzi, jo attēls svītrveida triepienu dēļ ir tradicionāli paplūdis - kā slikti noregulētā televizorā vai vecā kinolentē. Kolorīts ir gandrīz monohroms un pietuvināts melnbalta kadra estētikai, tikai nedaudz interpretējot silti vēso toņu attiecības.
Sapņi dod materiālu kino, kino dod sapņus dzīvei - tāda jauka savstarpējas mijiedarbes shēma parādās gleznotāja komentārā par savu šī brīža aktuālo pēdējo divu gadu darba tēmu. Simulējot apturētus kino kadrus, glezniecība diez vai var pretendēt uz sevišķu radošu pienesumu šodienas kontekstā, tomēr lieku reizi apliecina medija specifikas robežu testēšanu un aizrautību ar rastra efektiem.
Source: http://jauna.diena.lv/lat/izklaide/maksla/maksla_recenzijas/kinokadru_gleznas
Rituma Ivanova „Sapņotāji” Rīgas Galerijā
Ingrīda Ivane, 08.04.2008 08:38
Ritums Ivanovs ir viens no autoriem, kura rokraksts jau labu laiku kļuvis nekļūdīgi atpazīstams.
Lielie formāti un smalku līniju zīmējums, kas noteiktā distancē pārvērš tās konkrētās aprisēs un sapludina košās krāsas toņu pārejās. Acs ilūzija, kas rada skaistumu. Kas notiek ar skaistumu, tam pienākot klāt, no kurienes rodas mūsu priekšstati par skaisto, kas ir vienojošais, „palīgmateriāls” mūsu prātā, kas liek pieņemt kaut ko par skaistu? Vai atšķirīgs līniju kārtojums var to pārvērst neglītā?
Tieši skaistuma etalonus Ritums Ivanovs savos darbos apspēlējis visbiežāk. Pamela Andersone, erotisko žurnālu un filmu zvaigznes, zināmas un anonīmas sejas. Savulaik tapuši arī grupas „Depeche Mode” dalībnieku un mākslas vēstures grāmatu galveno varoņu portreti.
Rokraksta atpazīstamībai ir arī kāds mīnus faktors, proti, agrāk vai vēlāk tā var kļūt par rutīnu, ja ne autoram, tad skatītājam. Mākslas process prasa kustību un mainību. Aplūkojot izstādi, ar atvieglotu nopūtu var secināt, ka vilks pabarots un kaza dzīva. Mākslinieciskais rokraksts palicis nemainīgi precīzs. Izmaiņas vērojamas tēlos un krāsās. Tās kļuvušas daudz piezemētākas, maigākas. Vairs nav tik izteiktas asās zilo/zilzaļo un rožaino toņu kontrastējošās mijas. Ienācis violeti brūnganais, darbi kļuvuši tumšāki, vairāk izceltas gaismas un ēnas.
Par izstādes impulsu un nosaukumu kalpojuši Bertoluči „Sapņotāji”/„Dreamers”, taču meklēt šeit tiešas paralēles ar filmu gan lieki. Sapnis šai gadījumā kalpo par atslēgas vārdu kāda veida brīvībai. Šķiet varētu iedalīt vairākas sapņošanas versijas – tas ir gan „sapnis par”, kas asociatīvas saiknes liek vilkt ar Bjorkas tēlu un konkrētāk ainu no „Dejotājas tumsā”, tas ir „sapnis kopā” – iezīmējot divu augumu distanci vai tuvumu, „sapnis ar palīglīdzekļiem”, ko ietver darbs „Absints un dūmi”. Tas ir arī pilnīgs un pašpietiekams miers – „Siesta”.
Otrs atslēgas vārds – filma, tik pat mirklīga kā sapnis, tehnisku palīglīdzekļu veicināta, acs radīta ilūzija par realitāti. Un vēl ir mākoņi. Tas ir kāds salīdzinoši neliels, četrdaļīgs darbs, uz kura it kā „nekā nav”, vien viļņaina kustība uz audekla.
Šīs, kopskaitā divpadsmit, acumirkļu fiksācijas galerijā būs aplūkojamas līdz 3.maijam.
Source: http://easyget.lv/kultura/read/6429/
HANSABANKA
Mākslas kolekcija
Ritums Ivanovs (1968)
|
Mākslā aizrāvies ar portretiem fotoreālisma stilā, kas aizsākās Amerikā, bet Latvijā to 70. gados ienesa Miervaldis Polis, Maija Tabaka, Līga Purmale.
Tāpat viņš lieliski pārzina 50. gadu rokenrola stilu un vislabāk tajā pats arī jūtās.
“Esmu aizrāvies ar sejām no dažādiem laikiem, bija varoņu sērija- mani mīļākie gleznotāji-Eengrs, Vermērs, Da Vinči, Rembrants. Portretus fotografēju pats vai arī atrodu interesantas aktieru vai mūziķu sejas žurnālos un tad pārnesu tās gleznās. Mēdz gadīties nepazīstamas sejas, īsti atradumi.”
“Skaistums nav pašmērķis. Manas gleznas tēls var būt jebkurš cilvēks. Katrā sejā ir skaistuma formula- Dieva pieskāriens, katras patiesības unikalitāte.”
/Ritums Ivanovs./
“Gleznotājs manipulē ar skatītāju, izmantojot glītus, patīkamus tēlus, kuri ir cilvēkam pierasti un kurus patērē ikdienā, saskaroties ar jebkuru no mēdijiem, vai klišejas, kas asociējas ar skaistuma kanoniem. Taču atšķirībā no popārta tēva Endija Vorhola Ritums Ivanovs netiražē.
Gleznotājā mīt vēlme radīt un radīt “pilnību”- skaistas sejas, ideāli kailus augumus, un līdzās tam arī glezniecības attēla bezgalīgās vizuālās iespējas”( Diaga Rudzāte, 2001).
Source: http://www.hansabanka.lv/docs/hce_galerija.php?a=10
Par EXPOSED
Rituma Ivanova radošās iedvesmas avoti meklējami starp Gerharda Rihtera un Čaka Klouza fotoreālisma tradīcijām un oparta zvaigžņu Viktora Vazarelli un Bridžetas Railijas atklājumiem. Optiskie efekti, jaunas krāsu kvalitātes un fotogrāfiski attēli palīdz māksliniekam radīt jaunas un pārsteidzošas vizuālās mākslas ikonas.
Izstādes nosaukums „Exposed” latviski tulkojams kā „apskatāms”, „atklāts, arī „publiski atmaskots”. Šodienas kontekstā šis jēdziens kļuvis īpaši zīmīgs – modeļu pašeksponēšanās un fotogrāfu „noķerti” kadri ir popkultūras svarīgākā vizuālā zīme. Ekspozīcijā ietilpst sešas gleznas, fotogrāfijas ar gleznu fragmentiem un meditatīvs video, kurš tuvplānā pēta bezgalīgo krāsu, līniju rakstu. Ritums Ivanovs tēlu meklējumos izmēģina šķietami vienkāršo interneta apmeklētāja ceļu. Uzklikšķinot uz popdīvu Britnijas Spīrsas, Keitas Mosas, Lindas Evandželistas u.c. - maģiskajiem vārdiem, ieraugām labi zināmus foto attēlus. Tomēr mākslinieka uzmanība koncentrēta uz telpu, kur savstarpēji pārklājas masu mediju ikonizētie attēli un personības trauslums. Līdz šim vairāk pazīstams ar spožiem mūzikas un pasaules modes scēnas kulta figūru portretiem, Ritums Ivanovs šajā izstādē paplašina savu darbības zonu līdz figūras attēlojumam. Miesa (ķermenis) kā pierādījums un žests kā universāla zīme kopš klasiskajā mākslā izstrādātās ikonogrāfijas ir spēcīgi argumenti ķermeņa seksualitātes pētījumiem, kas pārvērš mākslinieka izvēlētās modeles aizkustinošos, naivos vai pat smieklīgos tēlos.
Inessa Riņķe