Zvaigznes nenoriet. Šteimanes raksts Kultūras forumā 9.07.2010 October 09
"Ir redzamas Ivanova gleznieciskās intereses šajā izstādē, un tās ir klasiskas – figūras un tā dēvētā fona jeb telpas attiecības, kur fonu jeb telpu šajā gadījumā veido intensīvi gaismas kūļi..." 
Rīgas galerija, kura pēdējos gados mērķtiecīgi un ar panākumiem Maskavas mākslas tirgus virzienā sadarbojas ar glezno- tāju Ritumu Ivanovu, piedāvā mākslinieka jaunāko darbu personālizstādi.
Vērtējot īsumā – šķiet, šī ir līdz šim labākā Rituma Ivanova mākslas skate, kur mākslinieka vienmēr uzturētā tematiskā interese par dažādu atzaru popkultūras ikonām vai precīzāk – par tēliem, ko popkultūra rada un absorbē, izpaužas profesionāli spoži un stilistiski stabili, visas izstādes stāstu piedāvājot kā ekspresīvu šovu ar acij tīkamu dinamisko un prātā paliekošu dramaturģisko loģiku. Izzudusi, šķiet, ir līdz šim vairāk vai mazāk Ivanova mākslai pie- mitusī neatbilstība starp figurālu gleznu, ko viņš veido, un tai galarezultātā piemītošu klusās dabas raksturu, kas liedza Ivanova figūrām atraisīties skatītāja apziņā.
Tieši ekspresivitāte, kas panākta ar “lielās otas metodi”, kā to nosauc pats mākslinieks, liek pārvarēt Ivanova stilam līdz šim raksturīgo intraverto toni un zi- nāmu statiskumu, kas kontrastēja ne viens ar figurāla darba loģiku, bet arī ar izvēlētās tematikas – superzvaigznes, erotisku filmu varoņi, mākslas vēstures ikonas – nevaldāmi plašo un publisko dvēseli.
Izstādē Stars. Lights on ir tikai mūziķu portreti – Madonna, Amy Winehouse, Lady Gaga, Michael Jackson, depeši (Depeche Mode) un citi. Mūziķi gleznoti dinamiskās situācijās no foto vai video attēliem savu priekšnesumu laikā, kad viņi darbojas megaprožektoru gaismā (izņēmums ir Depeche Mode portreti, kuri atbilst iepriekš raksturīgajam “klusā kadra” stilam). Ir redzamas Ivanova gleznieciskās intereses šajā izstādē un tās ir klasiskas – figūras un tā dēvētā fona jeb telpas attiecības, kur fonu jeb telpu šajā gadījumā veido intensīvi gaismas kūļi. Tieši tāpēc Ivanovs akcentē: “Es nerunāšu ne par viņu mūziku, ne kvalitātēm. Mani interesē gaisma” ("Diena", 21. maijs).
Figūras rakurss un dinamisms spilgtā prožektoru gaismā ir patiesais Ivanova mākslas varonis šajā iz- stādē, un tas rada asociācijas ar baroka vai ekspresionisma pārmērībām, kuras savaldīt gleznā ir mākslinieka izaicinājums. Sižetiskie motīvi – Maikls Džek- sons, Madonna vai kāds cits ir pēc tam, kā primārās gleznieciskās intereses neatņemama sastāvdaļa, tāpēc nebūtu vērts meklēt te pārlieku dziļus psi- holoģiskos portretus, šajā ziņā viss paliek šova faktūras līmenī. Tomēr nebūtu pareizi novērtēt Ivanovu kā bezkaislīgu formālistu, jo popdīvu sejas un ķermeņi ir papildu iedvesmas avots viņa gleznieciskajām fantāzijām, kas vienmēr nāk no intīmā lauka, kā arī tiecas uz intīmo lauku skatītāja apziņā. Un šeit nav pretrunu starp to, ka intīmas refleksijas saistās ar varoņiem, kas aizrauj miljonus un rada tādu socio- loģiski kaldinātu nojēgumu kā “masu apziņa”, jo tieši tas – no skatuves, no ekrāna uz katru konkrēto dvēseli apkārt globusam – ir popkultūras bizness un būtība.
Ivanova mākslu gan viņš pats, gan kritika parasti saista ar fotoreālismu, kas dzimis 20. gadsimta otrajā pusē, bet tieši uz jaunās tūkstošgades sliekšņa ieguva savu otro elpu ietekmīgā, niansēm bagātā un plašā spektrā. Šobrīd jau vecmodīgi skanošā termina “fotoreālisms” ilgtspēja saistāma ar ciešo saikni, kas veidojas starp mākslu un tehnoloģiskās reproducēšanas laikmetu (V. Benjamins), kas joprojām pieņemas spēkā. Tomēr fotoreālisma piesaukšanai ir pamats – fotogrāfisks attēls ir daba, no kuras mākslinieks Ritums Ivanovs atsperas, veidojot tēlu gleznieciskiem līdzekļiem.
Ivanova mākslas noskaņa, šķiet, sākotnēji izaugusi no renesanses maigā dziļdomīguma (gleznu sērijas Meitene, 2000, Varoņi, 2001), pēc tam kļuvusi sausāka, pikantāka un, jā, pēc klasiskiem kritērijiem vulgārāka, izspēlējot fotogrāfijas un mediju ekspansijas aspektu ar mūsdienu seksīguma etaloniem sērijās Erotiskā filma – Erotic Movie 2003 un etalonskaistums – Trade Mark Beauty, 2004. Pirms dažiem gadiem Ivanova fotoreālismā ieskanējās pa jūgendiskai notij sērijā Dreamers – Sapņotāji, 2008. Keita Mosa – Berlīnē top filma par Keitu Mosu un tajā būs Rituma Ivanova glezna. Ivanovs savas autoritātes nav mainījis – viņš atsaucas uz gleznotājiem Čaku Klouzu (Chuck Close), Lusianu Freidu (Lucian Freud), uz tēlnieku Marku Kvinnu (Marc Quinn) – uz ietekmīgiem un labiem laikmetīgiem figurālistiem un reālistiem (no video mākslinieka mājaslapā).
Rezumējot – nav tā, ka Rituma Ivanova māksla noburtu ar tādu sevišķi apjūsmotu mākslas kvalitāti kā mūžīgais noslēpums. Tā ir visai pragmatiski ievirzīta vienā no maģistrālajiem mūsdienu kultūras diskursiem – popkultūrā. Savukārt tās apakšvirziens nav pats pēdējais iekritiens gotiskajā krēslas zonā, bet turas arī tiešā nozīmē pie apgaismotākām vērtībām, ko pārbaudījis jau 20. gadsimts – prožektoru gaismā mītošiem publikas elkiem. Rituma Ivanova mājaslapa internetā ir viena no labākajām mākslinieku lapām Latvijā – pārskatāma, saturiski bagāta un operatīva. Ar zināmu gandarījumu var secināt, ka Ritums Ivanovs un viņa māksla iemieso stabilitāti, profesionālismu un kārtību vienā konkrētā, paša uzbūvētā un koptā teritorijā, ko sauc par viņa daiļradi un kas ir daļa no Latvijas redzamākās mākslas skatuves, un tas nav maz.
Inga Šteimane
Raksts Kulturas forumā 9.07.2010, 3. lpp.