Varoņi 2001 September 05
Uzlūkojot Rituma Ivanova darbību noteiktā attīstības progresijā, jāatzīst, ka šī izstāde iezīmē jaunu konceptuālu tēlu atlases pieteikumu, kas nomainījis agrāko intuitīvo izvēli. Arī šoreiz Rituma jaunās – piecu gleznu – kolekcijas centrā atrodas konkrēts cilvēks – varonis. Pirmajā acu uzmetienā šķietami ornamentāli dekoratīvs – maskējies aiz optiskiem specefektiem.
Taču redzamās izsmalcinātās seju fragmentācijas slēpj arī darbu galveno intrigu, raisot vairākus ar portreta žanru saistītus jautājumus un atziņas. Piemēram, par portreta tēlā tvertajām konkrētā un vispārinātā attiecībām vai portretam piemītošo maģisko klonējošo efektu.
Tāpēc vēl jo interesantāka šķiet mākslinieka šoreiz izmantotā konceptuālā tēlu atlase. No vienas puses, tā neuzkrītoši atklāj Rituma portreta vērtības izpratnes esenci, no otras – apzināti raisa skatītājā noteiktu asociāciju plūsmu. Pēdējā specefekta skaidrojums ir gauži vienkāršs – šķietami inkognito seju rindā iekļauti viedākam skatītājam atpazīstami jau iepriekš redzēti tēli: Leonardo da Vinči Mona Lisa (1503/06); Jana Vermēra van Delfta Meitene ar pērļu auskariem (1662/1665), Rembranta Harmensa van Reina Pašportrets pie molberta (1660), Žana Ogista Dominika Engra Karolīnas Rivjēras jaunkundzes portrets (1805).
Konkrētā darbu atlase iezīmē gan skolu ietekmes, gan izpratnes meklējumu ceļu. Rituma izvēlētie pagātnes autoru konkrētie darbi saīsina šāda ceļa iespējamo pieturzīmju sarakstu, atklājot iespējamību, ka gaismas uztveres izpratne Ritumu saista ar Rembrantu, mākslīgā kadra uzbūve tuvina viņu kanonizējošajam Leonardo, bet fotogrāfijas izmantošana un pozu eksperimentālisms – Vermēram un idealizācija – Engram.
Teksts: Mag.art Ieva Kalniņa