1999: Būt un skatīties. Rīgas galerijā February 13

Svētdienas karstais gaiss. Gleznotājs Ritums Ivanovs iederas jauno un strādīgo rindās, jo šī - Būt un skatīties ir (centīgi saskaitot visas biogrāfijā minētās) divpadsmitā personālizstāde. Gana iespaidīgs skaitlis, ņemot vērā, ka māksliniekam pērn palika tikai pirmie trīsdesmit.

Nodibinājis labas attiecības ar skatītāju caur savu hiperreālistiski romantisko stilu, dažās priekšpēdējās izstādēs mākslinieks šķita ieņēmis teju klasiķa nekustīgās pozīcijas - pievilcīgi portreti ar zelta piedevām, kas nodrošina vērtības klātbūtni arī mākslinieciskas neveiksmes gadījumā. Izstāde Rīgas galerijā un katalogā iekļauto tieši pēdējo darbu izvēle ir priecīgs pārsteigums tiem, kuri sliecas atbal-stīt augšminēto viedokli. 

Izstādē skatāmi pieci lielformāta portreti, bez zelta kārdinājuma, mākslinieka pašradītajā tehniskajā izpildījumā, kas tuvplānā ir tik pašpietiekami blīvi, krāsaini un tuvi, ka liek aizmirst savu tāluma jēgu. Meitene jeb 1/24 šajā milzu formātā (145x240) nav zaudējusi savu seju visās nozīmēs, un tas, protams, liecina par Rituma cilvēkmīlestības sindromu, ar ko viņš saslimis uz mūžu. Glezna Mirkli atpakaļ iedarbojas divējādi. Mirkli tā liekas kādas jau paaugušās arī man pazīstamas meitenes bērnības sejiņa, ko mākslinieks iemūžinājis, pagriežoties laikā atpakaļ, vai patiešām tas ir bērns, kas tieši uzlūko skatītāju ar viņa paša pagātnes skatienu. 

Abi vienlīdz grūtie darbības vārdi - būt un skatīties-šajā darbā realizēti pilnībā. Svētdienu kārojas nosaukt par jaunu R.Ivanova darbībai iegūtu telpu. Sarkanajā siltumā sakususi jau daudz redzējusi seja, kas ciešanas izlīdzinājusi piesātinātajās krāsu skaņās un kādu līksmajā fona ņirboņā. Patiešām ir Svētdiena. Kā ticības apliecība un nesaudzīgs apliecinājums tam skaistumam, kurš paliek acīm neieraudzīts, jo pilns izstādes nosaukums ir: Būt un skatīties, redzēt un ieraudzīt.

Autore: Ieva Rupenheite

Avots: laikraksta "Diena" arhivs 1999