Dienas raksts "Pūķis virs ūdens!" Ivanovs par kaitbordu. August 30

Anda Kļaviņas raksts par ekstrēmas atpūtas aktīvistu sporta veidu 

Ūdensdēļa un pūķa vienība jaunā sporta veidā kaitbordā 

«O re, kur Edmunds!» - jau pa gabalu, tuvojoties Pāvilostas piekrastei, izsaucas kāds šīs pūķošanas ekspedīcijas dalībnieks. Nevienu cilvēku tālumā nesaskatu, bet zilu, kustīgu objektu virs kāpu priedēm gan. Jā, pašlaik Latvijā šājaunā sporta veida lietpratēju ir tik maz, ka viņus var atpazīt jau pēc katram piederošā, gaisā redzamā lidojošā objekta jeb pūķa. 

Izskaidrojot, kas ir pūķošana jeb kaitbords, jāsāk ar to, kas tas nav. Pastāstot paziņām, ka došos gūt iedvesmu rakstam par pūķošanu, vairākums uz mirkli ar vārdiem sev uzbur visnotaļ romantisku skatu, kurā meitene ar vējā plandošiem svārkiem skrien pa pļavu vai jūras malu un virs viņas galvas, tverot vasarīgi liegas vēja šaltis, viegli lidinās, iespējams, paštaisīts pūķis. Diemžēl, man nākas pārtraukt šīs neprecīzās asociācijas, jo, piemēram, skrienot pakaļ šā raksta pūķim, meitene visdrīzāk vienkārši tiktu ierauta jūrā. Turklāt ar dēli! 

Varbūt tieši tāpēc Latvijas pūķotāji labāk dod priekšroku šā sporta veida angliskajam nosaukumam kaitbords (kite - pūķis, board - dēlis, angļu val.), turklāt tas precīzāk apzīmē šo sporta ierīci un pašu nodarbi. Šī ir kārtējā reize, kad rasts vēl viens dēļa izmantojums, šoreiz sakabē ar lidojošu pūķi. Par to jāpateicas pēc dabas laiskajiem, bet uz dažādiem ekstrēmajiem sporta veidiem ķertajiem frančiem. 

Aptuveni pirms desmit gadiem, Franču Rivjērā nodarbojoties ar ūdens sērfošanu un veikbordu, lielākām trakulībām viņi izdomājuši pie dēļa piesaistīt arī speciāli tam veidotu pūķi. Jau drīz apsviedīgākās sporta inventāra firmas piedāvāja speciāli šim sportam veidotus dēļus un pūķus. Tagad divas lielākās no tām ir franču Wipika (populārākā arī Latvijā) un amerikāņu Naish. 

Kaitbords pie mums ienācis pirms pāris gadiem, un pašlaik ir vairāk naudīgu biznesmeņu un ekstrēmas atpūtas aktīvistu sporta veids (viens no viņiem ir arī gleznotājs Ritums Ivanovs). Tas skaidrojams gan ar tā jaunienācēja statusu, gan salīdzinoši lielajām inventāra izmaksām. Pūķis pie mums veikalā maksā 200-600 latu. Cena atkarīga no pūķa lieluma un specifikas. Jo lielāka platība, jo vairāk tiek tverts vējš, jo tālāk un ātrāk var tikt. Dēļa cenas ir, sākot no 280 latu, var piemērot arī sērfa vai veikborda dēli, tomēr iesācējiem labāks būs tieši kaitbordam veidots dēlis. 

Vēl jārēķinās ar gaisa sūkni pūķa ribu piepūšanai, mazsvarīgs nav arī braucēja tērps - tā kā pūķa draugi ir vējš un viļņi, bieži pūķot sanāk aukstā laikā. Tomēr te arī slēpjas kāds pluss - kaitbordam lieliski der pat rudens trakojošās vētras. Latvijā pūķotāji iecienījuši Kurzemes piekrasti, bieži viņi manīti arī Apšuciemā, Vecāķos, Saulkrastos. «Vienmēr esmu gatavībā, ka kāds piezvanīs un teiks ir vējš! Aprīkojums gandrīz vienmēr ir jau mašīnā, tveru iespēju un braucu.» Par kaitbordam nepieciešamo operativitāti pārliecinājos arī es - jau ilgāku laiku nebija iespēja pievienoties pūķotāju pulkam, jo dislokācijas vietu atkarībā no vēja ik reizi viņi mainīja vēl ātrāk nekā izmanīgu čigānu kolonija. 

Ritums saka, ka ļoti labprāt uzkavējas Pāvilostā. Tur bieži ir piemērots laiks, maz iespēju citām nodarbēm un maz traucēkļu, tikai citi kaitbordisti.

Kaitbords ir sports, kas labāk veicas, ja apkārt ir maz ļaužu. Šķietami smalkās aukliņas, kas savieno pūķi ar rokturi, braucēja rokās ir jāatšķetina visā to garumā (aptuveni 30 metru). Pēc tam palīgs, kas neļauj piepūstajam pūķim pirms laika pacelties, to atlaiž un braucējs, pretojoties ieraušanai jūrā, vienā rokā turot turekli, otrā - dēli, pamanās kājas iedabūt dēļa stiprinājumos. Vējš var šķist pat neliels, augšā tas ir pietiekami, lai vienā brīdī braucējs būtu parauts tālu uz priekšu. Iesācējam tas ir pamatīgs pārbaudījums. 

Mākslinieks Andris Vītoliņš stāsta, ka viņam šāds mēģinājums beidzās ar pūķa iepūšanu kāpās. Jāuzmanās arī no iepūšanas tālu jūrā. Diena jau rakstīja par Ritumu, kas tika iepūsts 2 kilometrus tālu jūrā pie Roņu salas. Labi, ka tuvumā gadījās igauņu robežsargi. Viņam arī nācies krastā nokļūt peldus, ja pēkšņi norimst vējš. Tāpat amizants liekas fakts, ka, aizpūķojot, piemēram, piecus kilometrus gar krastu, atpakaļ jānāk kājām. Pret vēju pieprotot braukt tikai tie, kam ir tam speciāli domāti dēļi. Todien gribējām veikt eksperimentu, kurā Ritums aizpūķo no Pāvilostas uz 20 kilometru attālo Jūrkalni. Diemžēl, to nācās atcelt, jo neatradās neviens, kam būtu autovadītāju tiesības, lai varētu Rituma auto nogādāt uz šo punktu. 

Avots: 17.08.2001 laikraksts Diena