Ritums Ivanovs par mākslu mīlēt un gleznot November 02
Viens no pazīstamākajiem jaunās paaudzes gleznotājiem Ritums Ivanovs savu piekto personālizstādi Rīgas galerijā piepildījis ar kailām sieviešu kārtas slavenībām – no šodienas tuvplānā apskatāmas Linda Evandželista, Monika Beluči, Britnija Spīrsa un Keita Mosa.
Rituma gleznas nav iespējams sajaukt ar kādu citu, viņa oriģinālajā gleznošanas manierē daudzi saskata lietus efektu, it kā fotogrāfija mirktu vibrējošās ūdens lāsēs. Pašam māksliniekam tas gan šķiet banāli: «Visi man vienmēr uzbāžas ar to lietu, bet man patīk vējš…"
– Vai sevi uzskati par veiksmīgu mākslinieku, esi apmierināts ar saviem sasniegumiem?
– Godīgi sakot, jā. Pats svarīgākais ir tas, lai ir iespēja un vēlēšanās strādāt.
– Kādēļ tavus darbus pērk?
– Tāpēc, ka manos darbos ir zināms patiesums. Ir profesionalitāte, kvalitāte un koncepts. Man ir skaidrība par to, ko es daru.
– Tev ir nemainīgi skaidrs rokraksts…
– Man reizēm iesaka nemainīties, jo cilvēki pazīst tikai vienu Ritumu Ivanovu. Balstos uz 70. gados dzimušo fotoreālismu, par kuru daudzi kritiķi teikuši – tas ir miris. Bet mūsu attēlu kultūra tomēr balstās uz foto. Es turpinu šo līniju, mainīgais ir mana šīs dienas izpratne par sabiedrību.
– Ko tu par to domā?
– Mani vairāk interesē portrets, seja.
Māra Ķimele teikusi – visi cilvēki piedzimst ar sejām, bet ar laiku tās pārvēršas ģīmjos, ja tu nepieliec zināmu darbu savas personības izveidei.
Mani vairāk interesē tie cilvēki, kuriem ir sejas. Ģīmji mani nesaista.
– Ko tu no sejas vari nolasīt?
– Es fiksēju cilvēka mīklu. Līdzīgi kā filozofija nodarbojas ar būtiskiem jautājumiem, kuri netiek izskaidroti, un raksta garas grāmatas, es gleznoju cilvēku sejas. Un tās nav līdz galam atminamas.
– Kādas sejas tevi uzrunā?
– Šajā izstādē esmu gājis tālāk un līdz ar sievietes seju esmu izvēlējies atkailināt viņas ķermeni. Tas ir stāsts par erotiku, kas iziet cauri reklāmas industrijai un nonāk «Rīgas galerijā».
– Kāda ir tavu darbu vidējā cena?
– Pasaules mērogā šīs cenas atrodas starta robežās un svārstās ap trim tūkstošiem latu.
– Tretjakova galerija nopirka tavu pašportretu…
– Neko daudz es par to nesaņēmu, tikpat, cik par to būtu maksājuši šeit, uz vietas. Neesmu vienīgais latviešu gleznotājs, kurš papildinājis Tretjakova galerijas kolekciju.
– Tu esi liels zīmētājs jau no bērnības?
– Jā, man dzimtajās Cēsīs vecāku mājas pagrabā ir pilns ar bērnības zīmējumiem. Bet bez zīmēšanas vēl ir jāprot ieraudzīt.
– No kādas ģimenes tu nāc?
– Mani vecāki ir pedagogi, savā laikā arī viņi paspēja kaut ko uzgleznot. Mamma Ruta strādā Cēsīs amatskolā, viņa ir izveidojusi pat zīmēšanas metodikas grāmatu. Bet tēvs Pāvels mācījis rasēšanu, viņam vispār ir amatnieka rokas. Un vēl man ir brālis.
– Tev dzīvē lietas raisās viegli vai mokās?
– Man viss nāk ar darbu. Var jau dažādi sevi pozicionēt, ir mākslinieki, kuri savā CV ieraksta – neesmu mācījies Mākslas akadēmijā. Un tieši tāpēc viņš jūtas ļoti «kruti».
– Ko studijas Humbolta universitātē Amerikā tev iemācīja?
– Amerikā es sapratu, ka dzīvē tev par visu būs jācīnās pašam. Un ir jādarbojas sistemātiski.
– Cik labi tu orientējies mākslas tirgū, ja jau vari labi pārtikt no saviem darbiem?
– Tirgū jāorientējas, un tam, ko tu dari, jābūt augstā līmenī. Tas ir galvenais nosacījums.
– Cik gleznu tev izdodas mēnesī pārdot?
– Reizēm vairāk nekā vienu, reizēm – nevienu.
– Cik tev ir svarīgas mājas, vieta, kur tu dzīvo?
– Man ir svarīgs dzīves līdzsvars, būtībā tā ir ģimene plus vieta, kur varu relaksēties un atslēgties. Tas var būt arī viesnīcas numuriņš.
– Tu taču nedzīvo viesnīcā?!
– Rīgā man ir balts vienistabas dzīvoklis (Ozolainē – aut.), lai tajā var labi izstādīt bildītes. Tur dzīvo mans mazais puika Rasmuss Marks (septiņus mēnešus vecs – aut.) un draudzene Kaisa (24 g.). Mājās man patīk gatavot, parasti improvizēju. Vienu laiku biju pievērsies veģetārismam. Tas bija saistīts ar sevis izpēti. Sen esmu atmetis smēķēšanu. Man vispār raksturīgas maksimālas izpausmes, šķiet, esmu galējību cilvēks. Tāpēc mani saista ekstrēmie sporta veidi: kaitbordings, ziemā – sniega dēlis. Tas palīdz mazliet izvēdināt galvu. Es nevaru sevi piespiest katru dienu vingrot, lai gan tāda vēlēšanās ir. Man jau tas darbs ir sēdošs, ilgstoši atrodoties vienā pozā, muskuļi savelkas.
– Kā tu piespied sevi regulāri strādāt?
– Tas ir iestaigāts ceļš, man ir darbnīca Pārdaugavā. Gleznoju pie mūzikas, uzlieku radio staciju, kur skan elektroniskā mūzika. Tā dod dziļu meditācijas sajūtu. Gleznojot es varu sasniegt hipnotisku stāvokli, kad es vairs neesmu saistīts ar realitāti. Tā es aizmirstos līdz brīdim, kad jāieslēdz dienas gaisma vai atbrauc Kaisa ar pusdienām. Tagad gan viņa man zvana un saka, ka jābrauc mājās, pietiekot strādāt.
– Sen esat kopā ar Kaisu?
– Kādu brīdi. Man tās ir ilgstošākās attiecības. Ir forši būt tēvam! Gulēšana gan tagad ir tāda saraustīta – rītos mazais mūs modina ap pulksten sešiem un uzreiz grib spēlēties. Šodien biju ar viņu aizbraucis (Ritums brauc ar poršu – aut.) papeldēties, bērnam ūdenī ļoti labi attīstās kustības un nostabilizējas nervu sistēma. Kaisa ir igauniete, sākumā sarunājāmies angliski, iepazināmies Tartu, manā izstādē (2001). Viņa ir angļu filologs, tulko dokumentus.
– Vai tu viegli uzticies cilvēkiem?
– Mēģinu būt atvērts. Bet tukša tusēšana mani nesaista. Man ir svarīgi labi pavadīt laiku, lai būtu interesantas sarunas, nevis klačas. Vienkārši muldēt ar večiem par meitenēm vai otrādi… Tur viss atkārtojas pārāk bieži. Manu draugu loku veido profesionāļi, daudzi mākslinieki strādā reklāmas biznesā, žurnālistikā vai kļuvuši par fotogrāfiem. Ir bijis daudz grupu izstāžu, un tad jau sanāk kopā kafiju padzert. Bet nakts vidū nevienam nezvanu, jaunības krīzes laiks man ir pāri. Vienā ziņā esmu uzticīgs, jo man ir draugi vēl no Cēsu bērnudārza un skolas laikiem.
– Izskatās, ka tavā dzīves fonā valda stabilitāte. Tā ir?
– Mēģinu izvairīties no paranojas, ka kaut ko nevaru paspēt, lai gan pirms izstādes atklāšanas mani pārņem lampu drudzis. Interesanti, kāds būs rīts pēc atklāšanas. Iespējams, vairs nezināšu, ko darīt. Miera manī nav. Tas ir dīvaini. Vienmēr esmu dzīvojis savā pasaulē.
– Esi sapņotājs?
– Varbūt jā. Bērnībā biju vairāk noslēgts. Un tas ir saglabājies, lai gan dzīves laikā daudz kas noārdās.
– Vai esi ziņkārīgs?
– Noteikti. Man patīk staigāt pa izstādēm un atklāt sev jaunas pasaules – tajās var būt absolūtas «crazy» lietas, šizofrēnija, negācijas un arī pozitīvisms. Bet privātās dzīves ir visai vienveidīgas, tajās daudz kas atkārtojas. Pamatā sevi uzskatu par dzīves vērotāju. Baudīt var arī situāciju. Man patīk garas pastaigas pa svešām pilsētām, vai tā būtu Stokholma, Parīze, Londona (tur visur bijušas Rituma izstādes – aut.). Tagad mani velk uz vietām, no kurām cilvēki var arī neatgriezties, tas ir nezināmais. Ceļojumos man atgadās dažādi piedzīvojumi, piemēram, Ņujorkā pazaudēju savu mugursomu un nokavēju lidmašīnu.
– Parunāsim par mīlestību…
– Smagākais ir tas, ka – ja tu uztver pasauli ar jūtām, beigās tevi tā matemātika mēģina piespiest pie realitātes. Man tā bijis ne reizi vien, kad nācies atklāt – viss ir bijis smalks aprēķins. Tas ir saistīts ar attiecībām. Pēc manas pieredzes neko daudz neesmu varējis paredzēt. Tu vienkārši pieredzi, bet gudrāks no tā nekļūsti.
– Vai tu esi baidījies tikt izmantots?
– No tā ikviens vienmēr baidās.
– Vai kādreiz dzīvē esi pavedināts?
– Teiksim tā: ir ticis izmantots viltus. Tas ir šausmīgi un vienlaikus – normāli, jo cilvēki viens otru izmanto. Tikai mūsu naivajā uztverē visam jābūt baigi tīram un skaistam.
– Vai tas ir priekšnoteikums, lai tu «parakstītos» tuvām attiecībām?
– Tagad, pēc pieredzētā, es attiecības mēģinu veidot uz atvērtības un komunikācijas principiem.
– Vai divu cilvēku starpā ir iespējama pilnīga sapratne?
– Pilnīga nav, bet iespējams panākt līdzsvaru. Nevajag visu vainu novelt uz otru. Ir jāatstāj vieta dinamiskam laukam, kurā var diskutēt.
– Kā tu saprati, ka tagad ar Kaisu tev ir īstas mīlestības brīdis?
– Nav vairs jāliekuļo ne vienam, ne otram. Viņa mani pieņem tādu, kāds esmu.
– Kurš tevi kā cilvēku ir definējis visprecīzāk, varbūt Kaisa?
– Es tiešām uzskatu, ka tevi var nodefinēt cits cilvēks, nevis tu pats. Kaisa strādā ar vārdiem, un vienā porcelāna simpozijā viņa izveidoja mazu krūzīti, uz kuras bija mans portrets. Vārdos.
– Kas tur bija rakstīts?
– Simtiem vārdu. Viss, ko viņa manī saskata.
– Piemēram?
– Tas viss jau paliek intīmi.
– Un ja nu tomēr…
– Tas ir tas, ko viņa manī sajūt: enerģisks, mīlošs, skaists, labsirdīgs un tamlīdzīgi.
– Vai šajās atklāsmēs tevi kaut kas pārsteidza vai nepatika?
– Pārsteidza tas, ka viņa varēja uzrakstīt tik daudz un niansēti. Es savus novērojumus sakoncentrēju gleznā, esmu daudz gleznojis Kaisu. Šos darbus necenšos pārdot.
Avots: Apollo