Parks ar gleznām: BITE Open Art 2006 August 03
"Projekta aizsācējs Ritums Ivanovs savam svītrināšanas stilam paliek uzticīgs, veidojot gigantiskus seju tuvplānus, kas jāaplūko no krietnas distances"
Projekta BITE Open Art darbi Vērmaņdārzā apskatāmi visu 2006.g. augustu
Publiskas gleznošanas prakse, kam it kā vajadzētu pacelt jaunrades noslēpuma plīvuru un tuvināt mākslu skatītājam, Latvijas kontekstā nav jauna; jāatceras 1990.gada akcija Maigās svārstības izstāžu zālē Latvija, bet mākslas vēsture glabā arī liecības par mēģinājumiem nest mākslu tautā starpkaru periodā - mākslinieku kopas Radigars sarīkoto izstādi Zem liepām Merķeļa ielā 1933.gadā, kad dīvaina un skandaloza šķita jau pati vēlme eksponēt darbus brīvā dabā.
Šodien biznesa un kultūras sfēru saaugšanas rezultātā telekomunikāciju uzņēmums BITE Latvija apliecina vēlmi sekmēt "mobilās sarunas" arī starp māksliniekiem un "parastiem" cilvēkiem - starp mākslu un dzīvi. Šāda simbioze ļauj gūt labumu abām pusēm, dodot māksliniekiem finansiālu atbalstu, bet uzņēmējiem - pozitīvu mecenāta tēlu.
Projekta aizsākumi Lietuvā ir guvuši ambiciozu turpinājumu, paredzot arī citas publiskās gleznošanas akcijas, darbu eksponēšanu citās Latvijas pilsētās un ārvalstīs, prezentējot darbu kolekciju Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku laikā 2008.gadā. Triju Baltijas valstu pārstāvniecība apstiprina diezgan izplatītus priekšstatus par nacionālo mākslas skolu specifikas atšķirībām - par ekspresīva žesta kopējiem lietuviešiem, pavēsi racionālajiem igauņiem un latviešiem, kas kaut kur pa vidu, bet galvenokārt pievērsušies dekoratīvi estetizētas formas lauciņam.
Īpatnējs "brigāžu darba" paraugs (bija tāda kolektīvas gleznošanas prasība agrīnajā socreālisma posmā) ir lietuviešu Vilmanta Marcinkeviča un Audra Graža kopdarbs Sapņu safari, kur figurē gan Marcinkevičam tipisko košo, deformēto tēlu, gan Graža vairāk ornamentālo plakņu elementi. Tāda spilgta, mistiska nekuriene ar planējošām burbuļveidīgām galvām, kas atbrīvojušās no ķermeņa un gravitācijas. Augusta Kinnapu Garo distanču skrējēja vientulība šķiet kā depresīva plakāta stilā apturēts mirklis, liekot domāt drīzāk par kritienu nekā kustību.
No latviešiem tieši Patrīcija Brekte visvairāk izkāpj ārpus sava jau visai pazīstamā ampluā, skatoties krāsaini, kā arī lūkojoties nevis apkārt, bet uz savu kurpju purngaliem. Projekta aizsācējs Ritums Ivanovs savam svītrināšanas stilam paliek uzticīgs, veidojot gigantiskus seju tuvplānus, kas jāaplūko no krietnas distances. Tāpat atpazīstams arī "pasīvais dekadents" Vilipsons ar plaknē reducētajiem erotiskajiem motīviem un jūgendiskajiem spirāļu vijumiem, atgādinot par sarkanfigūru stilu no grieķu vāžu glezniecības. Flēras Fedjukovas (Tas ir noslēpums) filigrānais tumšsejainais tēls, kas iznirst no rudzupuķēm līdzīgiem ziediem un ģeometriskiem aplīšiem, atbilstoši savam nosaukumam šķiet vismīklainākais.
Bet varbūt arī nekāda satura "aiz" gleznas nav, kā rakstīja XIX un XX gs. mijā, un "noslēpums" ir tikai āķis, uz kura ķert skatītāja uzmanību. Brīvdabas izstādes faktā sen nav nekā pārsteidzoša; tas varētu parādīties vien pašu darbu struktūrā un vēstījumā, bet šai gadījumā gleznu funkcionēšana parkā būtiski neatšķiras no to dzīves slēgtā telpā - vienīgi skatītāju skaits ir lielāks un mākslinieki veiksmīgi tikuši galā ar mērogu palielināšanas izaicinājumu. Parks ar gleznām noteikti izskatās interesantāks nekā tikai ar strūklakām un puķu dobēm, bet zināma pieticības sajūta nepamet.
Stella Pelše, LMA Mākslas vēstures institūts