Zvaigznes nenoriet. Mākslas zinātniece Inga Šteimane par Ritumu Ivanovu December 22
Atrast un izolēt konkrētu fragmentu, pietuvināt to aplūkošanai – tas nepārprotami vieno Rituma Ivanova mākslu ar visu moderno kultūru. Māksla no viena skatupunkta, kā viena autora stāsts ir tā konsekvence, kas bezgalīgi variablajā modernās mākslas pasaulē attiecas vienlīdz stipri uz „rietumiem” un „austrumiem”. Neparasts ir Rituma Ivanova stāstu aizsākums – nevis nozvejots kādas slepenas dvēseles dzīlēs, mirstīgo uzvedības tumšākajos kambaros, bet sameklēts visu acu priekšā, „prožektoru gaismā”.
Viņš glezno zvaigznes, kas atkailina savas dvēseles miljoniem un ko mīl un apjūsmo miljoni. Te arī dalīsim pasauli uz pusēm, te zīmēsim robežu, stāstot par Ritumu Ivanovu no Latvijas, bet tā nebūs ģeogrāfiska vai politiska robeža.
Rituma Ivanova gleznās neatradīsim freidisko paradigmu jeb traumu pētniecību, kas konceptuāli ietekmīgā, globālā veidā izaicina dvēseles krēslu, pārmērības, katastrofālu neglītumu mūsdienu mākslas tēlos, līdz pat „modernam manierismam” jebkurā pasaules punktā tapušai mākslai. Ritums Ivanovs nav šajā pusē. Rituma Ivanova māksla nodarbojas ar cilvēka dvēseles spēju tiekties pēc skaistā sasniegumiem. Protams – visā tās cilvēciskajā maldīgumā, pieredzes mūžīgajā šaurībā, modes laicīgumā un ilūziju saldumā. Tomēr – meklēt. Kultūras mantojums glabā izcilas formālās programmas, ko dažādos gadsimtos pielietojusi māksla, kam izdevies atklāt kaut nelielu daļu no patiesības skaistajā. Visas šīs programmas – renesanse, baroks, klasicisms, romantisms, impresionisms un 20. gadsimta fotogrāfija – ir svarīgas Rituma Ivanova glezniecībā. Izvēloties spilgtus citātus, mākslinieks norāda uz Tagori un viņa „apgaismību”: „That which fails to illuminate the intellect, and only keeps it in the obsession of some delusion, is its greatest obstacle”. Atcerēsimies, Tagore bija tas, kurš dziļi ticēja patiesai Rietumu un Austrumu, tātad – visu cilvēku satikšanās iespējai dvēseļu iluminācijās.
Rituma Ivanova vienmēr uzturētā tematika ar sociālām ikonām vai precīzāk – ar tēliem, ko populārā kultūra rada un absorbē savā gaismā, izpaužas profesionāli un stilistiski spoži, viņa izstāžu stāsti piedāvā ekspresīvus šovus ar acij tīkamu dinamisko un prātā paliekošu dramaturģisko loģiku. Tieši ekspresivitāte, kas pēdējā laikā panākta ar „lielās otas metodi”, kā to nosauc pats mākslinieks, liek pārvarēt Ivanova stilam iepriekš raksturīgo intraverto toni un zināmu statiskumu, kas nereti kontrastēja ne vien ar figurāla darba loģiku, bet arī ar tematikas – superzvaigznes, filmu varoņi, mākslas vēstures ikonas – nevaldāmi plašo un publisko dvēseli.
Ir redzamas Rituma Ivanova gleznieciskās intereses un tās ir klasiskas – figūras un fona jeb figūras un telpas attiecības, kur fonu jeb telpu piesātina intensīvs mākslīgais apgaismojums (staru kūļi uz skatuves, stadionos, filmēšanās paviljonos). Tieši tāpēc Ivanovs akcentē, ka nerunās par gleznoto varoņu profesionālajām kvalitātēm. „Mani interesē gaisma,» viņš iesāk stāstu par savām gleznām.
Figūras rakurss un dinamisms spilgtā prožektoru gaismā ir patiesais Ivanova mākslas varonis un tas rada asociācijas ar baroka kontrastainajām pārmērībām, kuras savaldīt formā ir mākslinieka izaicinājums. Sižetiskie motīvi – konkrēti publikas mīluļi – ir pēc tam, kā primārās gleznieciskās intereses neatņemama sastāvdaļa, tāpēc nebūtu vērts meklēt te pārlieku dziļus psiholoģiskos portretus. Tomēr nebūtu pareizi novērtēt Ivanovu kā bezkaislīgu formālistu, jo popdīvu sejas un ķermeņi ir papildus iedvesmas avots viņa gleznieciskajām fantāzijām, kas vienmēr nāk no intīmā lauka, kā arī tiecas uz intīmo lauku skatītāja apziņā. Un šeit nav pretrunu starp to, ka intīmas refleksijas saistās ar varoņiem, kas aizrauj miljonus un rada tādu socioloģiski kaldinātu nojēgumu kā „masu apziņa”, jo tas – no skatuves, no stadiona vai ekrāna uz katru konkrēto dvēseli apkārt globusam – ir popkultūras tehniskā būtība, mediju radītais sinhrono reakciju fenomens. Taču – kurš apstrīdēs šo reakciju patieso cilvēcisko kodolu?
Ivanova mākslu gan viņš pats, gan kritika parasti saista ar fotoreālismu, kas dzimis 20. gadsimta otrajā pusē, bet tieši uz jaunās tūkstošgades sliekšņa ieguva savu otro elpu. Šobrīd jau vecmodīgi skanošā termina „fotoreālisms” ilgtspēja saistāma ar ciešo saikni, kas veidojas starp mākslu un tehnoloģiskās reproducēšanas laikmetu (V. Benjamins), kas joprojām pieņemas spēkā. Tomēr fotoreālisma piesaukšanai ir pamats – fotogrāfisks attēls ir daba, no kuras mākslinieks Ritums Ivanovs atsperas, veidojot tēlu gleznieciskiem līdzekļiem. Ivanova mākslas noskaņa, šķiet, sākotnēji izaugusi no renesanses maigā dziļdomīguma (gleznu sērijas Girl, 2000, Heros, 2001), pēc tam kļuvusi popsīgāka un, jā, pēc klasiskiem kritērijiem vulgārāka, izspēlējot fotogrāfijas un mediju ekspansijas aspektu ar mūsdienu seksīguma etaloniem sērijās Erotic Movie, 2003 un Trade Mark Beauty, 2004. Pirms dažiem gadiem Ivanova fotoreālismā ieskanējās pa jūgendiskai notij sērijā Dreamers, 2008.
Berlīnē top filma par Keitu Mosu un tajā būs Rituma Ivanova glezna. Ivanovs atsaucas uz mūsdienu gleznotājiem Čaku Klouzu (Chuck Close), Lusianu Freidu (Luciane Freud), uz tēlnieku Marku Kvinnu (Marc Quinn) – uz ietekmīgiem un izciliem figurālistiem, reālistiem.
Rezumējot – nav tā, ka Rituma Ivanova gleznas noburtu mūs ar neziņas pilnu atkarību, kā to spēj mūsdienu freidiskās paradigmas tēli. Rituma Ivanova gleznas ir visai pragmatiski ievirzītas tradīcijās un labi redzamajā, un tieši tādēļ kļuvušas ārkārtīgi populāras. Tomēr cīņa pastāv: kā redzamo un it kā pašsaprotami pievilcīgo pasaulē – talantu, meistarību, spilgtu personību, dabas dotu ķermeņa skaistumu – tēmas, kas interesē Ritumu Ivanovu, saderināt ar mūsdienu mākslu, kas sev rezervē galējības. Taču pajautāsim sev tā: kas ir lielāka galējība – aiztikt sevi tumsā vai fascinēt miljonus?
Inga Šteimane ir Kultūras laikraksta "Kultūras Forums" galvenā redaktore.