Te var klausīties audioierakstu no vēlām brokastīm mākslas telpā: 

Latvijas laikmetīgā un mūsdienu māksla Rīgas mākslas telpā līdz 29. janvārim.
 

Rīgas Mākslas telpa skatītājiem piedāvā vērienīgu izstādi ar nosaukumu: „Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?". Izstādē piedalās daudzi izcili Latvijas mūsdienu mākslinieki, kuru darbi ir iespaidīgi un izaicinoši. Izstāde ir arī pirmais mēģinājums Latvijā parādīt ne tikai mākslu un idejas, bet sociālās un ekonomiskās gultnes, kurās darbojas māksla, vienkopus. Izstādes kuratore ir Rīgas mākslas telpas kuratore Inga Šteimane.
Izstādes saturiskā koncepcija kuratores piedāvājumā balstās filosofa Karla Popera paziņojumā: „Esmu apņēmies atlikušo mūža daļu propagandēt intelektuālo pieticīgumu” – un šī paziņojuma sastatīšanā ar mākslu. Šis paziņojums izteikts jau 1980. gados, bet, šķiet, kļūst arvien svarīgāks. To var uzlūkot kā aktuālu diskursu modernisma un postmodernisma kritikā.
Karls Popers kritizē Rietumu universitāšu tradīciju, kas iemāca „runāt nesaprotami un iespaidīgi” un norāda uz „nedzirdēto intelektuālo nepieticīgumu, kas plosās intelektuāļu vidē”, saucot to par bezatbildīgu. Popera teorijā par Pasauli Trīs (teoriju pasaule) un jautājumā par tās ietekmi uz citām pasaulēm „intelektuālās pieticības modei”, ko viņš gribētu ieviest, ir piešķirta subjektīvas atbildības jēga.
Modernisma un postmodernisma koncepcijas kā laikmetīgās mākslas būtiskākie iedvesmas avoti ir visai atbilstoši Popera burvīgajai tēzei par „nedzirdēto intelektuālo nepieticīgumu”. Tie baro un aizrauj māksliniekus visā pasaulē.

Popera domu iedvesmots veidojies polemiskais izstādes nosaukums: „Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?", par svarīgu izvirzot nevis objekta patiesību, bet subjekta patiesumu, tātad izstāde akcentē pēcpostmodernisma (After-Postmodernism) pagriezienu intersubjektīvismā. 

Kā saprast objekta patiesību un subjekta patiesumu mākslas darbā?Aplūkojot no fotogrāfijas gleznotu Staburagu, „nepieticīgs” postmodernisms piedāvātu atsauču virkni – veselu atsauču izrādi, kas identificē šo mākslas darbu. Tāpat tiktu iestudēta bērnu zīmējumu, opermūzikas fragmentu, popārta, zinātnes vai abstraktā ekspresionisma apropriācija, uzsverot lielo stāstījumu saraustītās, bet cienījamās aprises artefaktā, bet neanalizējot mākslinieka subjektīvos pamatojumus kā vērtību. Popera „intelektuālās pieticības modes” kontekstā intersubjektīvisms šķiet vispirms saskarsme nevis „gudru citātu” vai ambiciozu sociālu utopiju, bet, izmantojot mākslinieka Miervalža Poļa vārdnīcu, dvēseles spēju frekvencē.     

Izstādes virsraksta jautājumu kuratore vispirms uzdod katram no 128 izstādes dalībniekiem. Tāpat var darīt katrs skatītājs, savās domās apcerot izstādi. Skatītāji var jautāt arī cits citam par mākslas darbu autoriem – viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot? Atbilžu skaits būs bezgalīgs un tās visas būs interesantas.

Laikmetīgajā mākslā nav vienas pareizās atbildes, kas ir māksla. Tam pamatā, visticamāk, ir izmaiņas priekšstatos par telpu. Mūsu laiks ir mainījis publiskās un privātās telpas veidolus mūsu apziņā. „Mūsu laiks”, protams, ir subjektīvs jēdziens, kā apzīmēt tagadni. Publiskā telpa visbiežāk vairs netiek uztverta kā monolīta, anonīmai varai piederoša un agresīvi dominējoša pār indivīda privāto pasauli. Publiskā telpa vairs neasociējas ar receptēm, bet veidojas, indivīdiem „zīmējot vienam otru” – intersubjektīvi. Intersubjektīvisms, bez šaubām, tiek arī institucionalizēts, to redzam, kad politiķi un vara rīko tā sauktos atvērto diskusiju forumus. Intersubjektīvismu institucionalizē sociālie tīkli tīmeklī. Tomēr intersubjektīvisms savā labākajā izpausmē nav sociāla inženierija, bet drīzāk atziņa, ka sociālo telpu veido saskarsme un attiecības starp konkrētām personām. Līdzīgi Boriss Groiss iztēlojas laikmetīgās mākslas telpu – kā tīklu, kas pats sevi apzinās un veido. Tiklīdz kāds segments kļūst „par smagu” un draud tīklu saplēst, tā tīkls pats mobilizējas un atrod līdzsvara punktus kādā citā segmentā – tā uzskata Boriss Groiss.

Līdzīgai tīkla iztēlei seko Rīgas mākslas telpas izstāde „Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?". Viens no tās galvenajiem mērķiem līdzās aktīvai mākslas skaļo žestu izjautāšanai sastatījumā ar mākslinieka dvēseles spēju ir parādīt sinerģiju, kāda pastāv starp pirmajā mirklī tik atšķirīgiem mākslas darbiem. Tāpat sinerģija pastāv starp māksliniekiem, kurus mākslas vēsture kādreiz dalīs dažāda augstuma plauktiņos. 

 

Izstādes 128 mākslinieki ir Kristians Brekte, Gints Gabrāns, Leonards Laganovskis, Ģirts Muižnieks, Arturs Bērziņš, Jānis Avotiņš, Anda Bankovska, Māris Subačs, Kristaps Ģelzis, Ritums Ivanovs, Krišs Salmanis, Līga Purmale, Linda Kozule, Kārlis Vītols, Solveiga Vasiļjeva, Māris Bišofs, Aigars Bikše, Juris Dimiters, Juris Petraškevičs, Andris Eglītis, Ilmārs Blumbergs, Ieva Iltnere, Maija Kurševa, Ginters Krumholcs, Otto Zitmanis, Anna Heinrihsone, Laima Puntule, Vineta Kaulača, Džemma Skulme, Ēriks Apaļais, Māris Upzars, Pēteris Džigurs, Kaspars Zariņš, Sigita Daugule, Harijs Brants, Diāna Adamaite, Kaspars Podnieks, Daiga Krūze, Imants Vecozols, Biruta Baumane, Ivars Heinrihsons, Līga Jukša, Ansis Butnors, Jānis Purcens, Pēteris Taukulis, Anna Baklāne, Lauris Mīlbrets, Kalvis Zuters, Izolde Cēsniece, Linda Freiberga, Ilze Raudiņa – Grīnvalde, Agata Muze, Kristīne Abika, Barbara Gaile, Edvards Grūbe, Guna Millersone, Anita Meldere, Laura Feldberga, Vija Zariņa, Ilva Kļaviņa, Rihards Delvers, Ronalds Rusmanis, Silvija Meškone, Dace Lielā, Dace Lapiņa, Aleksejs Naumovs, Juris Pudāns, Jānis Kupčs, Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns, Normunds Brasliņš, Kristaps Zariņš, Maija Tabaka, Ilze Avotiņa, Pēteris Sidars, Ilze Pauliņa, Biruta Delle, Inta Celmiņa, Anda Lāce, Sandra Krastiņa, Helēna Heinrihsone, Kristīne Keire, Aija Zariņa, Tatjana Krivenkova, Imants Lancmanis, Liena Bondare, Madara Gulbis, Daina Dagnija, Ieva Jurjāne, Alberts Pauliņš, Inga Meldere, Ivars Drulle, Andris Vītoliņš, Patrīcija Brekte, Agnese Rudzīte, Reinis Pētersons, Jānis Blanks, Laima Bikše, Ieva Sāra Breikša, Laima Eglīte, Tatjana Semane, Ernests Kļaviņš, Laura Prikule un Eva Vēvere, Ieva Lapiņa-Strazdīte, Vladimirs Pavlovs, Elita Patmalniece, Inguna Skuja un Melisa Braden, Kristīne Luīze Avotiņa, Ilze Jaunberga, Ilgvars Zalāns, Anita Arbidāne, Vita Merca, Ilze Muceniece, Ilona Brekte, Agnija Ģērmane, Benita Bitāne, Gunārs Ezernieks, Zane Lūse, Juris Putrāms, Pēteris Ķimelis, Patrīcija Brekte, Sarmīte Caune, Gunta Kalsere, Andris Vītols.

Izstādes telpisko koncepciju veidojis vācu mākslinieks Kristians Helvings.

 

Vēl viens izstādes mērķis ir parādīt sociālās un ekonomiskās gultnes, kurās darbojas māksla. Tas nozīmē, ka izstādes māksliniekus un viņu darbus kuratore izvēlējās gan patstāvīgi, gan sadarbībā ar svarīgiem mākslas dzīves partneriem – sabiedriskām organizācijām, kolekcionāriem, galerijām, muzejiem un tie ir: Latvijas Mākslinieku savienības datu bāze, VEF mākslas centrs, Zuzānu ģimenes mākslas kolekcija, Māra Vītola mākslas kolekcija, mākslas galerijas „Rīgas galerija”, „Daugava”, „Alma”, „Galerija 21”, „Ivonnas Veihertes galerija”, „Māksla XO”, „Tifāna”, „Pegazs”, „Ibid Projects” Londonā un Ventspils muzejs. Kuratore izsaka vislielāko pateicību Ingunai Irbei, Odrijai Fišerei, Jānim Zuzānam, Diānai Barčevskai, Sniedzei Kālei, Mārim Vītolam, Irinai Vītolai, Inesei Riņķei, Andai Treijai, Astrīdai Riņķei, Ivonnai Veihertei, Elīnai Zuzānei, Zanei Reķei, Ilzei Žeivatei, Ilzei Kuišelei, Līgai Sānei, Ievai Rupenheitei par sadarbību izstādes mākslas darbu atlasē.
Izstādes „Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?" laikā Rīgas mākslas telpā notiks tradicionālās Vēlās brokastis, kurās piedalīsies kuratore, mākslinieki, mākslas galeriju vadītāji, sabiedrisko organizāciju pārstāvji un kolekcionāri.